Feeds:
Innlegg
Kommentarer

Posts Tagged ‘literatūra’

hamsuna grāmata

Hamsuna autobiogrāfija

2009. gadā apgāds Mansards izdeva Knuta Hamsuna grāmatu «Pa aizaugušām tekām» Konstantīna Raudives tulkojumā. Es pirms jaunajam izdevumam biju tulkojumu sastatījis ar oriģinālu un arī uzrakstījis eseju par grāmatu. Grāmata vēl ir pārdošanā gan Nice Place Mansardā, gan internetā.

Šajā grāmatā varat staigāt pa Knuta Hamsuna takām. Lai gan daudzu latviešu grāmatplauktos atrodami Hamsuna darbi, un jūs jau droši vien neesat izņēmums – grāmata Pa aizaugušajām tekām ir tikai retajam, jo tā Konstantīna Raudives tulkojumā iznāca 1951. gadā[1] Čikāgā, tajā pašā pilsētā, kur Hamsuns gadus sešdesmit piecus agrāk bija strādājis par tramvaja konduktoru. Padomju Latvijā dzīvojošajiem tā bija praktiski kā nepieejama, un pēcpadomju laikos atrodama tikai bibliotēkās. Tomēr Pa aizaugušajām tekām ierindojama starp svarīgākajiem Hamsuna darbiem, un atzīmējot Knuta Hamsuna dzimšanas 150. gadadienu, lasītājam tā ir jauka dāvana. Grāmata ir īpatnēja ne vien tāpēc, ka rakstnieks to uzrakstījis mūža 90. gadā, bet savdabīgs ir arī tās konteksts, un te vēlos ieskicēt savu šī konteksta versiju.

  (mer…)

Reklamer

Read Full Post »

VaksŠis teksts pirmo reizi tika publicēts kā pēcvārds grāmatā Norvēģijas vēsture (autori: E. Stēnersens E., Ī. Lībeks), kuru 2005. gadā izdeva apgāds Norden AB,  (181.–190. lpp.) Tā kā pats neeesmu vēsturnieks, tekstu pārskatīja vēstures doktors Juris Goldmanis. Pēdējos desmit gados daudz kā vairāk noticis, bet teksts, iespējams, tomēr varēs sniegt ieskatu par laiku līdz 2005. gadam

Pirmoreiz iznāk Norvēģijas vēsture latviski, tādējādi atzīmējot Norvēģijas valstiskās neatkarības simtgadi 2005. gadā. Šī grāmata atspoguļo vienas valsts vēsturi. Bet neviena valsts un neviena nācija nedzīvo vakuumā bez citu valstu ietekmes un bez sakariem ar tuvām un tālām tautām. Tādu sakaru netrūkst arī starp Norvēģiju un Latviju. Arīdzan vēsturisko paralēļu netrūkst. Norvēģija un Latvija ir mazas un jaunas nācijas, kas ilgus gadus ir bijušas citu tautu jūgā. Šajā pēcvārdā vēlētos iepazīstināt ar lieliem un maziem šo abu valstu saskares punktiem, kam parasti velta mazāk uzmanības vēstures grāmatās. (mer…)

Read Full Post »

Pēcvārds Tarjeija Vēsosa grāmatā «Ledus pils» (Is-slottet), Nordisk, 2013

ledus-pilsDevītā klase. Rīt man ir jaunnorvēģu valodas eksāmens. Abi mūsu kaimiņi ir skolotāji un bieži man palīdz ar mājasdarbiem, rosina manī interesi par valodu, literatūru un sabiedrību. Tādi forši papildus vai bonusa vecāki savā ziņā. Iepriekšējā vakarā es pajautāju viņiem, kā lai labāk sagatavojos eksāmenam. Kaimiņš Sveins man iedod „Ledus pili”, grāmatu brošētos un mazliet saburzītos vākos. Pilna ar viņa nekārtīgajiem švīkājumiem un pieraksti malās no viņa studiju laika. Lai es palasot, lai iejustos jaunnorvēģu valodā. Aizgājis gulēt, sāku lasīt. Taču ieeju ne vien jaunnorvēģu valodā, bet arī šīs grāmatas pasaulē. Tā mani apbur, un grāmatu nolikt nevaru. Tāpat kā ledus pils, sasalušais ūdenskritums, ar savām savdabīgajām formām un gaismas spēli ievelk Unnu, tā arī grāmata „Ledus pils” šai naktī ar poētikas spēku ievelk mani savās dažādajās telpās ar dažādām sajūtām vienas ziemas garumā. Tur palieku līdz ledus pils sabrukšanai, līdz grāmatas beigām. Pulksten četros no rīta grāmata ir izlasīta. Īsti neatminos, kā man tajā eksāmenā gāja. Laikam jau labi. Jaunnorvēģu valoda mani vienmēr ir valdzinājusi.

 „Cik vienkāršs ir šis romāns. Cik smalks. Cik spēcīgs. Cik atšķirīgs no citiem.”

Nobela prēmijas laureāte literatūrā Dorisa Lesinga (Doris Lessing) par „Ledus pili”

(mer…)

Read Full Post »