VĪRA UN VALSTS VĒSTURE

Stāsts par Ūlavu ir arī stāsts par Norvēģijas 20. gadsimta vēsturi, jo Ūlavs un jaunā karaliste bija vienaudži. Norvēģija savu neatkarību ieguva 1905. gada 7. jūnijā, kam sekoja divi referendumi – pirmais par atdalīšanos no Zviedrijas, otrais par valsts iekārtu. Norvēģi balsoja par atdalīšanos un pēc tam par labu monarhijai. (Tas ir, Norvēģijas vīrieši balsoja, sievietes balsstiesības ieguva tikai 1913. gadā.) Lai mierinātu brāļus zviedrus par šādu iznākumu, vispirms viņiem tika piedāvāts atsūtīt kādu princi, lai jauno valsti vadītu. Viņi atteicās, un dāņi piedāvāja savu princi Karlu, kam bija angļu sieva Moda (Maud, Eduarda VII meita) un divgadīgs puisītis Aleksanders Eduards Kristians Frederiks. Piektā gada novembrī viņi ar kuģi no Kopenhāgenas devās uz Kristiāniju un jauno dzimteni. Dāņu princis Karls kļuva par Norvēģijas karali Hokonu VII, bet puisēnam četru vārdu vietā piešķīra vienu jaunu – Ūlavs. Hokons (Haakon) un Ūlavs (Olav) ir seno norvēģu karaļu vārdi, ko vēsturnieki bija piemeklējuši jaunajai karaļģimenei. Bez tā, ka viņi valdīja pār tiem pašiem kalniem un fjordiem, šo smalko dāņu-angļu ģimeni diezvai īpaši daudz kas vienoja ar senajiem norvēģu vikingu un viduslaiku karaļiem. Nācijas ēkā viena no nesošajām konstrukcijām ir vēsture. 19. gadsimts bija nācijas būvēšanas laiks.

Karalistes atjaunošana un seno vārdu izmantošana bija kā kronis nacionālajai atmodai. Tagad viduslaiku karaļiem bija savi pēcteči – Hokons VII un kroņprincis Ūlavs, it kā 600 gadu pauzes nemaz nebūtu bijis.

Ūlavs bija klāt jaunā karaļpāra, savu vecāku, kronēšanā 1906. gadā Nīdarūsas domā Tronheimā un turpmāk viņam Norvēģijas 20. gadsimta svarīgākajos notikumos bija sava loma. Divdesmitajos gados viņš studēja Oksfordā un redzēja Angliju krīzes laikos, ar ģenerālstreikiem un komandantstundām, un viņā attīstījās sociālās atbildības sajūta. Tur viņam radās dzīves mērķis – samazināt sociālo pretestību dzimtenē. Iespējams, ka viņš ir viens no tiem, kas sekmējis Norvēģijas sociāldemokrātiskās labklājības valsts izveidi pēc Otrā Pasaules kara. Viņš iemīlējās savā māsīcā, zviedru princesē Mertā (Märtha), un viņi apprecējās 1929. gadā. Kopdzīvi saīsināja gan viņas agrīnā nāve jau 1954. gadā, gan karš, kura laikā pāris dzīvoja katrs savā Atlantijas okeāna pusē. 1940. gada 9. aprīlī Norvēģiju okupēja nacistiskā Vācija un tika nolemts, ka valdība un karaļģimene ar okupantiem nesadarbosies, tāpēc karaļģimenei bija jādodas trimdā. Kamēr pārējā karaļģimene uzturējās Vašingtonā, Hokons un Ūlavs no Londonas ar radioraidījumiem uzturēja garu tautiešos, kas bija palikuši dzimtenē. No Norvēģijas vēstniecības ēdamgalda Ūlavs prasmīgi piedalījās Norvēģijas bruņoto spēku vadīšanā, tāpēc pēc kara atgriezās mājās kā nācijas varonis. Pēc Hokona nāves 1957. gadā viņš kļuva par karali. 1960. gadā Ūlavs vadīja pirmās televīzijas pārraides atklāšanu, septiņdesmitajos gados viņš atklāja naftas platformas, sava 1982. gada Jaungada runā viņš kritizēja imigrantu diskriminēšanu, bet sāmu parlamentu viņš atklāja 1989. gadā.

TAUTAS TĒVS

Šis cilvēks ilustrē Norvēģijas 20. gadsimta vēsturi ne tikai ar šiem notikumiem. Ūlavs atspoguļo Norvēģijas tautas dvēseli. Viņš arī iemieso norvēģu apsēstību ar sportu. Dānijas karaliene Margarēte II aizraujas ar mākslu (viņa, piemēram, ilustrējusi Tolkīna „Gredzenu pavēlnieku”, veidojusi baleta tērpus un dizainu bīskapu apmetņiem), tas bija mūža aicinājums arī zviedru princim un gleznotājam Eišēnam (Eugen, 1865.-1947.) Savukārt Ūlavs bija sporta piekritējs un labprāt uzturējās brīvā dabā. 20.gs. divdesmitajos gados Ūlavs aktīvi nodarbojās ar slēpju tramplīna lēkšanu Holmenkollenā, bet 1928. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Amsterdamā pat ieguva zelta medaļu burāšanā. Mana vecmamma mācēja stāstīt, ka, slēpodama Oslo piepilsētas mežos, ne reizi vien satikusi mazliet apaļīgo kungu, kas katru mežā sastapto laipni sveicinājis. 1973. gadā viņš nokļuva pirmajās avīžu lappusēs visā pasaulē. Bet ne skandāla dēļ. Citādi pasaules zilo asiņu īpašnieki izceļas ar skandāliem, nonākot preses uzmanības loka, ja vien tās nav ziņas ir par piedzimšanu, precēšanos un miršanu. Šis stāsts bija saules stāsts pasaules naftas krīzes laikā. Solidarizējoties ar savu tautu, Ūlavs laikā, kad braukt ar mašīnu nedēļas nogalēs bija liegts, devās uz mežu ar tramvaju, lai slēpotu un pirka biļeti pie konduktora, kā visi mirstīgie ļaudis. Šo momentu kāds fotogrāfs veiksmīgi iemūžināja. Vējjaka, kas viņam tajā dienā bija mugurā, tagad ir Norvēģijas slēpošanas muzejā, taču rāvējslēdzējs ir cits. Proti, vēlāk rāvējslēdzējs sabojājās un, būdams taupīgs karalis, viņš lika iešūt jaunu rāvējslēdzēju, nevis nopirkt jaunu jauku. Tas raksturo norvēģu taupīgumu (kas daudzās jomās robežojas ar skopumu). Savu mašīnu viņš labprāt vadīja pats un, lai gan viņam tas bija atļauts, viņš neizmantoja izdevību braukt pa sabiedriskā transporta joslām Oslo ielās. Cits fakts, kas viņu padara tik cilvēcīgu, ir viņa disleksija, ko viņš neslēpa.

1991. gada 17. janvārī, pēc slimības, karalis aizgāja viņsaulē. Viņa dēls, karalis Haralls, intervijā stāstījis, ka uztraukums par situāciju pie Persijas līča bija tas, kas viņu nogalināja. Tas bija īsi pirms ASV Persijas līča karā devās pretuzbrukumā Irākai, kas bija okupējusi Kuveitu. Viņam esot bijis bail, ka sāksies 3. pasaules karš. Ar viņa nāvi ir saistīta parādība, kurā daži saskata saikni ar Baltijas valstīm. Tūlīt pēc nāves sniegā pie pils parādījās bērnu zīmējumi, vēstules un sveces. Šo svecīšu dedzināšanu, iespējams, ir iedvesmojuši televīzijas kadri, ko cilvēki redzēja par Baltijas valstīm tā paša gada janvārī.

HURRA, HURRA, HURRA, FOR KONGEN OG DRONNINGA

1991. gada janvārī pils laukumā bija svecīšu jūra, bet 17. maijā katru gadu pils laukumā ir bērnu jūra. Gājienā iet tūkstošiem bērnu, dziedādami, gavilēdami un pūzdami taurēs. Ne tikai tāpēc, ka šajā dienā viņiem ļauts ēst tik daudz saldējuma, cik uziet. 17. maijs ir nacionālie svētki (konstitūcijas diena) un gājiens iet pretējā virzienā, nekā toreiz bēru ekipāža. Tas sākas pie Akešhūsas cietokšņa, iet pa galveno Kārļa Juhana ielu gar Stūrtingu, bet kulmināciju sasniedz pie pils, kur uz sava balkona stāv karalis Haralls (Harald) un karaliene Sonja (Sonja), mādami laimīgajiem bērneļiem. Līdzīgi kā tēvs, arī Haralls V ir populārs. Karalis raksturojams kā laipns un līdzsvarots kungs ar humora izjūtu. Arī viņš nodarbojas ar burāšanu kā tēvs un ir trīs reizes pārstāvējis Norvēģiju Olimpiskajās spēlēs. Kopā ar karalieni viņš ir veicinājis norvēģu rūpniecību un tirdzniecību ārzemju valsts vizītēs.

Par karalieni Sonju negrasos rakstīt. Viņa man neiet pie sirds. Nu, protams, īsti par ko viņu pelt man nav. Salīdzinot ar Sniegbaltītes ļauno pamāti, karalieni, kas spogulim jautāja par to, kura visskaistākā karaļvalstī, viņa pat visai izdevīgā veidā izceļas. Bet, paradoksāli, nebūdama no dižciltīgas ģimenes, viņa mazāk nekā vīrs un vīratēvs, ir viena no tautas. Tiesa, viņa ir no bagātas ģimenes. Dažam norvēģim viņa varētu likties pārāk augstprātīga savā uzvedībā un pārāk izsmalcināta savā apģērbā. Lūk, tā.

Ja man būtu psihoterapeits, viņš gan tagad iesauktos „Ko tu gvelz, Snorrīt! Vai neatceries 1999. gada septembri, kad karaļpāris viesojās Latvijā? Bija tikšanās ar Latvijā dzīvojošajiem tautiešiem. Pēc sarokošanās ar visiem, jūs stāvējāt pa grupām, karalis un karaliene piegāja katrai klāt un aprunājās. Atšķirībā no karaļa, viņa ar tevi nerunāja. Pat neskatījās uz tavu pusi. Būdama smalkā stila izjutēja, viņa brūno prievīti, ko biji apsējis ap kaklu kaklasaites vietā, noteikti uzskatīja par visai smieklīgu un domāja, ka cilvēks ar tik sliktu stila izjūtu nav sarunas vērts. Nu tādēļ viņa Tev nepatīk.”

BĒRNĪBAS SAPŅOJUMS

Mans brālis vienmēr bijis sociāli aktīvs. Viņš skraidīja apkārt, pārnāca mājās bļaudams un ar brūcēm. Mana mamma uztraucās, kāpēc man nevienās biksēs neparādījās plaisas kā normāliem bērniem. Brālis galvenokārt bija atrodams futbola laukumā, savu draugu lokā. Es galvenokārt biju atrodams savā istabā, savā nodabā. Pie pastmarku tūkstošiem, senām monētām, grāmatas „Pasaules karogi krāsās” un atlantiem, kur es iezīmēju jaunus prāmju maršrutus pāri jūrām un okeāniem. Manī mita arī apbrīna par karalisko. Es zīmēju pilis, es zīmēju karali ar kroni un apmetni, es zīmēju jaunas karalistes kartes. Es sevi pašu iecēlu karaliskajā kārtā, devu sev varu veidot ideālo sabiedrību. Bet es tomēr biju demokrāts un rīkoju vēlēšanas. Savas varas stabilitāti saglabāju, nodrošinot Karaliskajai (!) sociāldemokrātu partijai 53,7 % balsu. Es izveidoju valsts pasta cenrāžus un prāmju satiksmes kustības sarakstus. Izdomātās valsts kartē iezīmēju purvus un mežus, kur mans tētis varētu iet gailenēs, bet mamma – lācenēs. Starp pilsētām iezīmēju dzelzceļus. Ātrvilciens slaidi traucas gar ezeriem un kalniem. Vilciens pietur kādā kalnu stacijā. Pēc saraksta tas kavējas četras minūtes, un stacijas meistars rauc pieri par neprecizitāti un skatās stingru skatu uz vilciena vadītāju, kā pārmezdams… Tētis sauc. Vakariņas. Man jānākot ēst.

.

PRINCESE AR ODZIŅU (UN EŅĢEĻIEM)

Neba es vienīgais bērns pasaulē, kas ir sapņojis kļūt par karali vai princesi. Savukārt Merta Luīse (Märtha Louise, dz. 1971.) piedzima par princesi. Viņa ir Haralla un Sonjas vecākais bērns, bet tā kā 1990. gada likuma grozījumus par troņa mantošanu līdztiesību starp dzimumiem nepiemēroja ar atpakaļejošo spēku, troņmantnieks ir viņas jaunākais brālis Hokons Mangnuss. Jaunībā meitene aizrāvās ar zirgiem un tautas dejām un vēlāk ieguva fizioterapeites izglītību. Bez tipiskām karaliskajām aktivitātēm – piedalīšanās lielākos un mazākos, garlaicīgākos un interesantākos pasākumos – princese arī televīzijā un klātienē pasākumos bērniem skaļi lasījusi pasakas par troļļiem un prinčiem. Un princesēm.

2002. gadā viņa apprecējās ar skandalozo rakstnieku Āri Bēnu (Ari Behn, dz. 1972.). Iznākot viņa noveļu krājumam, Trist som faen jeb „Sūdīgi bēdīgs”, viņš ieguva cildinošas atsauksmes plašsaziņas līdzekļos. Dzeltenās preses izdevums Verdens Gang piešķīra viņam kauliņa metienu 6 – pašu labāko atzīmi. Liekas, ka tas viņu iepriecināja, jo viņš tūdaļ kauliņu ar sešiem punktiem uztetovēja uz sava pleca. Pārim ir trīs bērni, trīs meitenes, kas arī ir Norvēģijas troņmantnieku sarakstā no piektā līdz septītajai vietai, un ar 65. līdz 67. vietai pretendē uz Anglijas troni. Šim pārim vēsturnieki gan nav pateikuši priekšā, kādus vārdus dot – Moda Angēlika (Maud Angelica, dz. 2003.), Lēa Isadora (Leah Isadora, dz. 2005.), Emma Tallula (Emma Tallulah, dz. 2008.). Arī norvēģiski šie vārdi skan ērmīgi. Tallula, piemēram, ir indiāņu vārds un nozīmē “lecošais ūdens”. Isadora ir pēc amerikāņu dejotājas Isadoras Dunkanas (1877.-1927.), bet Lēa ir no Vidusaustrumiem, kur Āri daudz ceļojis, turklāt Merta Luīse skaidrojusi, ka vienmēr bijusi Zvaigžņu karu filmu fane, kurās sastopama skaistā princese Leia.

Nesen princesi mazliet nicinoši dēvēja par Eņģeļu Mertu. 2007. gadā viņa bija līdzdibinātāja kursu centram Astarte Education (Astarte ir semītu auglības dieviete). Centrs apmāca cilvēkus alternatīvajā ārstēšanā, uz ko vairums norvēģu skatās ar dziļu skepsi. Situācija nekļūst labāka no tā, ka princese apgalvo, ka viņa esot gaišreģe, un ka viņa redzot eņģeļus. It kā nepietiktu, ka esi princese. Pēc tam baznīcas pārstāvji pieprasījuši, lai viņa no valsts baznīcas izstājas, bet kāds slavens finanšu speciālists viņas kursu centru apzīmēja kā ekonomisko krāpšanu.

PELNRUŠĶĪTE UN KARAĻA DĒLS PA MŪSU SMADZEŅU TACIŅĀM

Rakstot šīs rindiņas, es tieši pirms gada staigāju pa Berklejas universitātes rajonu Kalifornijā, kur piedalījos valodniecības vasaras skolā. Starp cildenām ēkām sprigani lēkā vāveres. Lieli eksotiski koki aizēno straujo upīti, kas šķērso universitātes rajonu. No Klusā okeāna pūš vēsi vēji. Šī universitāte kļuva slavena ar cilvēku tiesību protestiem 60. gados. Nevarētu dēvēt universitāti par neprestižu, jo daudzās jomās tā ir viena no labākajām ASV, taču tur valda tāds kā alternatīvais gars. Un te, tālu prom no Eiropas, bija vieta, kur Norvēģijas kroņprincis varēja netraucēti studēt bez īpašas uzmanības no pārējiem studentiem un preses, un varēja iegūt savu bakalaura grādu politoloģijā. Manās acīs koki, ēkas un vāveres ieguva tādu kā pievienoto vērtību – te studējis Hokons Mangnuss (Haakon Magnus, dz. 1973.)! Atzīstos. Esmu viens no kroņprinča Hokona Mangnusa daudziem apbrīnotājiem. Ko tur liegties. Viņa plašsaziņas līdzekļu veidotais tēls ir iecietības un labsirdības iemiesojums, un par viņu neko sliktu nedzird. Viņš klaji izsaka savas politiskās domas, slavinot liberālu, solidāru un iecietīgu sabiedrību. Viņš aktīvi darbojas ar ANO attīstības programmu un dažādās interešu organizācijās. Ideālais cilvēks. Ideālais kroņprincis. Apkrist var.

Manās acīs koki, ēkas un vāveres ieguva tādu kā pievienoto vērtību – te studējis Hokons Mangnuss

Bet monarhijas piekritējs neesmu. Tas ir, vismaz tad, kad man strikti pajautā. Ar prātu neesmu. Bet tad, kad monarham varas nav, vienīgais pretarguments no svara ir troņmantnieka brīvības ierobežošana. Piedzimstot jau lemts, par ko tu strādāsi. Plašsaziņas līdzekļu pārstāvji vienmēr ir klāt – pie šūpolēm, pie ragaviņu braukšanas un pirmajā skolas dienā. Preses vienīgā klātesmes kavētāja ir katra žurnālista ētikas robeža un varbūt kāds augsts žogs.

Kroņprinča otro pusīti žurnālisti nav spējuši likt mierā. Viņa savulaik izraisīja pamatīgu ažiotāžu, interesi un apbrīnu visā pasaulē. Stāsts par kroņprincesi Meti-Māritu ir īsts Pelnrušķītes stāsts. Viņa bija meitene no parastas ģimenes, kas apprecēja karaļdēlu. Skolā viņai nepatika. Viņa nokļuva reiva pārtiju vidē Oslo, kas raksturīga ar trakulīgām ballēm, kur atklāti tika lietotas narkotikas. Kroņprinci viņa satika rokmūzikas festivālā Quart Kristiansannā. Tad viņa bija vientuļā māte ar dēlu Māriusu no agrākām attiecībām, kura tēvs par narkotiku glabāšanu sēdēja aiz zviedru gardīnēm. Viņa bija „pārtiju princese”, varbūt ne pati ideālākā otrā pusīte kārtīgajam kroņprincim. Bet tomēr viņa kļuvusi ļoti iemīļota. Mēs valodnieki īpaši jūsmojam par viņas piemīlīgo Kristiansannas izloksni. Kopā viņiem ir divi bērni – princese Ingri Aleksandra (Ingrid Alexandra, dz. 2004.), kas pēc gadiem piecdesmit būs Norvēģijas karaliene, ja Norvēģija vēl pastāvēs un monarhija neatradīsies vēstures izgāztuvē. Bez vecākā pusbrāļa, Ingri Aleksandrai ir arī mazais brālis princis Sverre Mangnuss (Sverre Magnus, dz. 2005.).

Kāpēc prese spēja fascinēt pasauli ar ziņām par Meti Māritu? Būdams Berklejā, ar interesi gāju uz amerikāņu valodnieka Džordža Leikofa (George Lakoff, 1941.) lekcijām. Pētījis politisko valodu un smadzeņu darbību, viņš būtu teicis, ka viņas stāsts mūs uzrunā tāpēc, ka tam ir struktūra, ko atpazīstam no mūsu kultūras, un līdz ar to arī ir iepotēta mūsu smadzenēs. Stāstā par Meti Māritu ir atrodamas lomas (varonis, upuris, pāridarītājs, palīgs u.c.), līdzīgi kā strukturālists Vladimirs Props (Владимир Яковлевич Пропп, 1895-1970) atklāja krievu tautas pasakās, bet kas ir vispārināms uz stāstiem mums apkārt, gan daiļliteratūrā, gan filmās un ziepju operās, gan mūsu pašu reālajās dzīvēs. Leikofa vispārējā notikumu struktūra ir šāda: 1) priekšnosacījumi, 2) priekšspēle, 3) galvenais notikums, 4) nobeigums, 5) rezultāts un 6) vēlākās konsekvences. Pēc Leikofa domām, šī ir notikuma struktūra, kas mums eksistē neiroloģiski un kas tādēļ uzrunā mūs emocionāli. Struktūra attiecas gan maziem notikumiem, kā, piemēram, aukstās zupas ēšanas notikums (1) izsalkums, 2) pastaiga uz ēdnīcu, 3) zupas pirkšana un notiesāšana, 4) aiziešana no ēdnīcas, 5) sāta sajūta, 6) kolēģis atklāj sārtu pleķīti uz krekla), gan lieliem notikumiem, kā, piemēram, vēlēšanas: 1) politisko partiju esamība un kandidātu izvirzīšana, 2) vēlēšanu kampaņa, 3) vēlēšanas, 4) parlamenta tukšo krēslu pildīšana, 5) varas sadale, 6) politiskā dzīve līdz nākamajām vēlēšanām.

Stāsts par Meti Māritu seko vienam šādam stāstu tipam – pelnrušķītes stāstam. Sākuma situācija ir tāda, ka viņa ir parasta meitene no norvēģu mazpilsētas ar vecākiem, kas ir šķīrušies. Viņa nonāk nelabvēlīgā vidē un lieto narkotikas, un dzemdē ārlaulības bērnu (priekšspēle). Satiek princi, iemīlas (galvenais notikums), apprecas un dzemdē Norvēģijas troņmantnieci (nobeigums), iegūst atzinību (rezultāts). Konsekvences vēl skatāmies. Viņa ir upura lomā, nelabvēlīgā vide ir pāridarītāja lomā, bet kroņprincis-sirdslauzis ir varoņa lomā.

Šādi stāsti uzrunā tāpēc, ka tie ir līdzīgi stāstiem, ko esam dzirdējuši vai paši izdzīvojuši. Mēs uz sevi un citiem nemēdzam skatīties kā uz kompleksām būtnēm, bet pasaku lomu štancējumiem – varoni, palīgu, upuri, pāridarītāju. Vadītājs darbā var būt varonis vai pāridarītājs, bet tu pats – varoņa palīgs vai upuris. Latvieši bieži vien sevi kā tautu redz kā upuri, bet Krieviju kā pāridarītāju. Norvēģi savā okupācijas vēsturē redz sevi varoņa lomā, bet vāciešus – pāridarītāja lomā. Neviens norvēģis, piemēram, neies tev stāstīt par vāciešu infrastruktūras izbūvi Norvēģijā, kas sekmēja ekonomisko attīstību pēckara gados. Līdzīgi kā pārējās NATO valstis, gan Latvija, gan Norvēģija piedalās karā Afganistānā, kad rakstu šīs rindas. Stāsts par šo karu arī balstās uz tādām lomām, kā no pasakām, labo spēku cīņā pret slikto. Tādēļ mēs pret to neprotestējam, jo šajā pasakā mēs esam tie labie. Šāds ir mūsu vienkāršojums, kādu sekmē mūsu smadzeņu nervi, bet kas kavē pārdomātus lēmumus. Stāsti aizplīvuro īstenību. Pasakas mūs uzrunā un mēs tām ticam tāpēc, ka mazāk jādomā. Mūsu smadzeņu nerviem atvieglojam darbu, izmantojot smadzenēs jau iemītās nervu taciņas.

KARALIS PASAKĀS

Es pie pasakām vēl mazliet pakavēšos. Ja citus faktus neņemtu vērā, Latvija norvēģa acīs varētu izskatīties pēc daudz bagātākas valsts, nekā Norvēģija. Braucot pa Latvijas laukiem, ik pa desmit kilometriem ir kāda pils vai muiža. Norvēģija līdzināties nevar. „Būdas, mājas, bet piļu nav” – tā norvēģu rakstnieks Bjērnstjerne Bjērnsons aprakstīja dzimteni. Norvēģija līdz pēckara ekonomiskajai augšupejai bija nabadzīga. Kopš 14. gadsimta muižniecības praktiski nebija, jo 1349. gada mēra izkapts aizrāva visus nodevu maksātājus no muižnieku rokām, un dižciltīgajiem pašiem bija jārok zeme. Vairums norvēģu agrākajos laikos pili vai muižas ēku savu mūžu nebija redzējuši. Tas atspoguļojas arī norvēģu tautas pasakās. Tajās karalis nedzīvo pilī. Izejas punkts mūsu fantāzijai ir pieredzētais un citu stāstītais. Tādēļ citplanētieši, par spīti zaļajai krāsai, tomēr izskatās tik cilvēcīgi – ar divām rokām un acīm, un galvas kā mums pašiem, un tādēļ Dievu attēlo kā sirmu kungu ar bārdu. Norvēģu tautas pasakās karalis dzīvo viensētā. Lielā, brangā viensētā. Jo norvēģu zemniekam tā bija vislabākā vieta kur dzīvot, kādu jelkad viņš spēja iedomāties.

Latvija norvēģa acīs varētu izskatīties pēc daudz bagātākas valsts, nekā Norvēģija. Braucot pa Latvijas laukiem, ik pa desmit kilometriem ir kāda pils vai muiža. Norvēģija līdzināties nevar.

Konge! “karalis”, norvēģu jaunieši izsauc, apzīmējot kaut ko foršu, vai helt konge! “pavisam karalis”, ja tas ir kaut kas pavisam kruts. Diezin vai viņi tad domā par Beļģijas karali Leopoldu II (1835.-1909.), kam Kongo bija privāta valsts, kur 10 miljonu cilvēku aizgāja bojā karaļa mantkārības dēļ un kas lika nokapāt savu vergu rokas un kājas, ja nestrādāja pietiekami labi. Kad norvēģu jaunieši saka ”karalis”, tas ir kas cits. Ir bagātība, ir svētki, ir varenums. Sajūtas, kad jūties kā karalis – baigi labas. Principā esmu republikānis, un būdams politiski aktīvs skolas gados, darbojos partijā, kas katru gadu vēl joprojām iesniedz priekšlikumu Stūrtingā par republikas izveidi (nu tā, formāli, jo iznākums paredzams). Bet kad jaunības maksimālisms sirdī norimies, un pragmatisms prātu inficējis, saku, ka ir labi, ka mums ir monarhija Norvēģijā, vismaz tieši tagad un tieši ar šiem ļaudīm. Ir labi. Jā, varbūt pat helt konge.

Snorre Karkonens-Svensons, foto:Øyvind Rangøy

Atverot kastīti, abas lūdz, lai es viņas pulēju, lai tās atkal mirgotu kā agrāk. No vectēva ir arī šķiltavas ar viņa vārda iegravējumu: „Walter”. Tā bija dāvana 70 gadu jubilejā no viņa kolēģiem urbju rūpnīcā. Vēl uzglūn pāris vecas monētas no Dānijas Jaunavu salām Karību jūrā. Tās ir relikvijas no tā laika, kad man vienpadsmit gadu vecumā radās milzīga interese par Dānijas tropu kolonijām. Jaunākais priekšmets ir digitālais pulkstenis. Tas apstājies, bet tomēr rāda datumu. Proti, aizmugurē ir iegravēts „10.05.1992”. Tāpat kā viens no maniem piena zobiem, kas ar katru piecgadi aizņem aizvien mazāk vietas kastītē, pulkstenis ir saistīts tieši ar mani pašu. To man uzdāvināja tēvocis Erki, mātes vecākais brālis. Datums ir manas iesvētes diena.

Oslo rātsnama lielā zāle ir krāšņa, un milzīgā sienas glezna stāsta par pilsētas un valsts vēsturi. Mēs, jaunieši, – vieni uzvalkos, citi tautastērpos, citi atkal raibās svētku drēbes -, vēl stāvam banketu zālē otrajā stāvā, divdesmit vienu metru augstāk. Vēderā kņud. Lejā, lielajā svētku zālē, kas ir tikpat piepildīta kā tad, kad tur notiek Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonija, sēž mūsu vecāki, vecvecāki, tēvoči un tantes, brāļi un māsas. Pēc dažām minūtēm mēs nosoļosim lejā svinīga svētku marša pavadījumā, ko spēlē orķestris, apsēdīsimies pirmajās rindās, klausīsimies svētku runas, dziesmas un skaņdarbus kora un orķestra izpildījumā, un katrs uzies augšā uz skatuves, lai saņemtu diplomu. Beigās visi dziedāsim veco vācu dziesmu par brīvo domāšanu no 16. gadsimta zemnieku sacelšanās laikiem. Tas viss notiks pēc dažām minūtēm. Vakarā mūs gaida svētku galds mājās, ciemiņi, dāvanas, uzklausīsim tieši mums par godu sarakstītas runas, kā arī mums sacerētas dziesmas, kuru ritms un rīmes vietumis šarmanti klibo.

foto: Risto Hemming

Tagad esam putnēni, kuri tūlīt pirmo reizi metīsies laukā no ligzdas. Mums būs jauns statuss, būsim pieauguši. Nu, vismaz „gandrīz, gandrīz” pieauguši, kā piebilstu vecāki. Pēdējos mēnešos esam izgājuši kursu, kurā esam lasījuši par dažādām reliģijām, esam spēlējuši lomu spēles un diskutējot esam centušies risināt ētiskas dilemmas. Esam runājuši par cilvēkam un cilvēcei svarīgiem jautājumiem, par karu un mieru, par cilvēktiesībām, par identitāti, par dabas aizsardzību, par seksualitāti un par mīlestību.

Pārejas rituāli bez dieva

Dzīvē ir īpaši notikumi. Pirmais skūpsts. Kāda brīnumaina diena kopā ar vecākiem bērnībā. Varbūt brīdis, kad viss mājokļa kredīts ir atmaksāts. Bet ir arī tādi īpaši notikumi, kuros piedalās arī apkārtējā sabiedrība – notikumi, kas sevī ietver statusa maiņu: dzīves sākums, iekļūšana pieaugušo rindās, laulības slēgšana un dzīves nobeigums. Šajos pārejas rituālos ir laiks, kad visi tuvie un tālie sabrauc kopā. Jā, arī mana iesvēte tajā ziņā bija notikums. Pirmo reizi satikās mana toreiz jau nelaiķa vectēva pirmā un otrā sieva, kas turpmāk līdz pat manas vecmāmiņas – vectēva pirmās sievas – nāvei uzturēja ļoti sirsnīgas attiecības.

Oslo rātsnams, Norvēģija. foto: Mindaugas Šinkūnas

Pārejas rituāli mūs šķir un vieno. Tie ir atrodami visās kultūrās: Manhetenas brokeru aprindās, kādā indiāņu ciltī Amazonas džungļos, kādā ultrakonservatīvā ebreju kopienā Izraēlā, kādā zemnieku ģimenē Latgalē. Tādu rituālu izgāju arī es Oslo Rātsnamā, un, par spīti tā nosaukumam „iesvēte”, rituāls nebija reliģiska rakstura. Varbūt apzīmējums „jaunības svētki” vai kas cits derētu labāk, bet Norvēģijā ir saglabājies nosaukums, kuru lieto arī baznīca. Līdz 20. gadsimta vidum Norvēģijā iesvēti rīkoja tikai baznīca, un iesvēte vairākus gadsimtus notika vienlaikus ar skolas beigšanu. 1736. gadā Dānijā un Norvēģijā pieņēma likumu, kas noteica, ka iesvēte ir obligāta itin visiem. Tās daļa bija arī kristīgās mācības eksāmens. Neiesvētīts nevarēji dienēt armijā, nedrīkstēji būt par liecinieku tiesā, nevarēji precēties vai dabūt mācekļa vietu. Toties, ja kāds neiesvētījās līdz 19 gadu vecumam, viņu gaidīja piespiedu darbs. Obligātā iesvēte pastāvēja līdz 1912. gadam, bet vēl mūsdienās vairums jauniešu, kam ir ap 15 gadu, izvēlas iesvētīties. Tā ir daļa no mūsu tradīcijām. Ne visi to dara aiz ticības vai pārliecības – daudzus piesaista dāsnās dāvanas, lielās svinības, vai viņi dara to vienkārši tāpēc, ka vajag un viss.

Taču ne visiem jauniešiem ir pieņemamas kristīgās mācības dogmas; Norvēģijā ap 10 000 jauniešu jeb ap 15 % iesvētāmo katru gadu piedalās manis aprakstītajā alternatīvajā iesvētē. Pārejas rituālu saglabā, taču tā reliģiskais saturs tiek aizstāts ar laicīgu. Šo iesvēti organizē Humānētiskā apvienība (Human-Etisk forbund), kas rīko arī vārda svētkus jaundzimušajiem. Arī šos svētkus svin rātsnamā, kultūras namā vai citā pulcēšanas vietā. Ir mūzika, dziesmas, dzejas lasījums un runa. Vecākiem tiek izsniegta apliecība. Bēres var vadīt šīs apvienības pārstāvis (Humānētiskā apvienība rīko ap 500 bēru gadā), bet laulību slēgt – salaulātājs. Katru gadu ir apmēram 600 pāru, kurus salaulā Humānētiskās apvienības pārstāvis – bez baznīcas reliģiskās pieskaņas vai apgabala tiesas, kas Norvēģijā pilda dzimtsarakstu nodaļas lomu, bezpersoniskuma. Pirms Humānētiskās apvienības parādīšanās pārejas rituālu monopols Norvēģijā praktiski piederēja luterāņu baznīcai.

Norvēģija nav vienīgā valsts, kur ir šīs alternatīvās iesvētes. Arī Zviedrijā, Dānijā un Īslandē humānistu organizācijas rīko iesvētes jauniešiem. Mazāk glaimojošs ekvivalents reiz pastāvēja arī komunistiskajā Austrumvācijā, kur tika rīkoti jauniešu svētki (Jugendweihe, tagad Jugendfeier) baznīcas iesvētes vietā, un vēl joprojām Vācijas austrumu daļā šī tradīcija ir dzīva. Tiesa, tā ir krietni senāka un izveidojās jau 19. gadsimta otrajā pusē kā kultūras vēsturē balstīta alternatīva pretmetā katoļu un protestantu baznīcai.

Neticīgo baznīca

1956. gada 9. aprīlī tika izveidota Humānētiskā apvienība ar četrus gadus agrāk dibinātās Starptautiskās Humānētiskās apvienības (International Humanist and Ethical Union) palīdzību. Galvenais mērķis bija radīt pretsparu baznīcas morāles monopolam. Apvienības dibinātājs bija botāniķis Kristians Hūrns (Kristian Horn, 1903–1981), kurš, interesēdamies arī par humanitārajām zinātnēm un filozofiju, vēlējās tās pietuvināt dabaszinātnēm. Savus uzskatus par humānētisko dzīvesveidu viņš pauda rakstos un priekšlasījumos. Alternatīvās iesvētes jauniešiem viņš organizēja jau kopš 1951. gada, tātad jau piecus gadus pirms Humānētiskās apvienības dibināšanas.

K. Hūrna filozofija balstās uz trim pamatprincipiem, kas ir saistīti ar mūsu spējām, mūsu priekšstatiem un mūsu ētiku. Pirmais princips ir tāds, ka pamats cilvēka sadzīvošanai ar pasauli un saziņai ar citiem balstās cilvēka spējā apkārtējo pasauli pieredzēt un to interpretēt ar paša kritisko prātu. Otrais princips postulē, ka cilvēks ir radoša būtne, kas ir spējīga sev radīt priekšstatus par visu nezināmo. Te humānētiķis atšķiras no ticīgajiem, proti, viņš neuztieps savus priekšstatus par nezināmo citiem, jo tie paliek tikai priekšstati, nevis zināšana. Trešais princips ir ētika, un tas sakņojas cilvēka empātiskajā būtībā, tātad – mūsu spējā iejusties citu cilvēku ādā un morāles zelta likuma ievērošanā: „Nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev!”.

autors Snorre Karkonens-Svensons, foto: Deniss Zaicevs

Sākumā biedrība pulcināja tikai dažus simtus locekļu, taču 20. gs. 70. gadu beigās krietni pieauga tās popularitāte: 1977. gadā tai bija 2000 biedru, 1980. gadā jau 10 000, bet astoņdesmito gadu beigās – 30 000. Tagad šī apvienība ar tās gandrīz 80 000 biedriem ir lielākā organizācija ārpus valsts baznīcas, kam ir reliģiskas organizācijas statuss. Tā piedevām ir pasaules lielākā nacionālā humānētiskā organizācija. Līdzīgas organizācijas darbojas arī visās pārējās Ziemeļvalstīs. Tā kā Humānētiskās apvienības statuss ir pielīdzināms reliģiskai organizācijai, tā saņem atbalstu no valsts attiecīgi pēc biedru skaita, tas ir, daļu no tās naudas, ko cilvēki nomaksājuši obligātajos nodokļos baznīcai. Bez jau minētajiem rituāliem Humānētiskā apvienība aktīvi piedalās sabiedriskās diskusijās par ētikas un reliģijas jautājumiem. Viens no organizācijas mērķiem ir atbrīvot baznīcu no valsts pakļautības. Patlaban Norvēģija un dažas musulmaņu valstis ir gandrīz vienīgās, kurās vēl pastāv valsts reliģija. Arī daudzi Norvēģijas valsts baznīcas garīdznieki tiecas sasniegt to pašu. Norvēģijā karalis un valdība ieceļ bīskapus, bet mācītāji ir valsts ierēdņi.

Pasaules skolā Norvēģija ir teicamniece gandrīz visos priekšmetos.

Norvēģija ir zilacainā zinīte kas vienmēr sēž pirmajā rindā, stiepdama savu balto rociņu augstu jo augstu ikreiz, kad skolotājs uzdod kādu jautājumu. Kas prot dzimumu līdztiesības formulu izrēķināt? Es, es! Kas var sponsorēt skolas remontu? Es, es! Kurš no jums, bērniņi, uzvarēs slēpošanas sacensībās? Es, es! Kas samierinās klases trakākos kaušļus? Es, es! Hm… Tikai priekšmetā „Reliģijas brīvība” šai skuķei grūta galva. Jo Norvēģija nav tā, kas prot uzmeistarot reliģiski neitrālu skolas programmu.

Norvēģu skolās un bērnudārzos vienmēr dominējusi kristīgā ticība. 20. gs. 70. un 80. gados Humānētiskā apvienība tomēr panāca to, ka kristietības mācībai ievieš alternatīvu mācību priekšmetu tiem bērniem, kuru vecāki nav valsts baznīcas biedri vai arī piederīgi citām reliģijām. 1997. gadā to savukārt apvienoja ar kristietības mācību, tā izveidojot jaunu mācību priekšmetu „Kristietība. Reliģija. Dzīves uztvere”. Tas bija obligāts visiem skolēniem, un kristietība tur vēl aizvien ieņēma dominējošo vietu. ANO Cilvēktiesību komiteja šo mācību priekšmetu 2004. gadā atzina par cilvēktiesību pārkāpumu, un ministrijai nācās pārskatīt mācību programmu. Tomēr arī pēc tajā sekojošām izmaiņām Norvēģiju atkal iesūdzēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā par to, ka šis obligātais mācību priekšmets nav pietiekami objektīvs. Vēl joprojām.

Humānētiskā apvienība neapkaro reliģiju kā tādu, bet ir kritiska pret reliģiskām dogmām. It īpaši pret reliģisko fanātismu, kas sevī ietver arī politiskas nostādnes un izpaužas terorismā un galējā neiecietībā. Organizācija nav saistīta ar kādu konkrētu politisku partiju – biedru starpā ir politiķi no visām lielajām partijām (protams, ar Kristīgo tautas partiju kā saprotamu izņēmumu). Dažos jautājumos, kas skar cilvēktiesības un indivīda neaizskaramību, organizācija tomēr ir piedalījusies arī politiska rakstura diskusijās. Piemēram, tai ir sava nostāja attiecībā uz kodolieroču jautājumu, sieviešu tiesībām, homoseksuāļu tiesībām, tāpat uz bēgļu un patvērumu meklētāju tiesībām. Humānētiskā apvienība vēlas panākt ticības brīvību un vairot cieņu pret tiem, kas domā un tic citādi. Tā bija viena no organizācijām, kas ierosināja dibināt Ticības un dzīves uzskatu kopienu sadarbības padomi. Norvēģijā gan kristīgie, gan musulmaņi, gan humānētiķi uzskata, ka vajag sadarboties, un uzsver kopīgo, nevis atšķirīgo. Humānētiskajai apvienībai ir savs apgāds, kas izdod grāmatas par ētiku, zinātni, filozofiju un reliģiju, kā arī sava labdarības organizācija, kas atbalsta projektus Indijā, Nepālā, Ugandā, Brazīlijā un Dominikānas Republikā.

Laužot baznīcas vērtību monopolu

Henriks Ibsens. foto: Gustav Borgen (1865 – 1926)

No vienas puses, humānētika balstās uz kristīgām vērtībām, no otras puses – reliģijas kritikā. Varētu teikt, ka vissīvākās kaujas ar baznīcu notika pirms organizācijas dibināšanas. Reliģijas kritika nav nemaz tik jauna. Senajā Grieķijā jau Ksenofāns uzskatīja, ka cilvēki savus dievus radīja pēc pašu veidola; apgaismības laikmetā reliģiju kritizēja Didro un Voltērs. Vēlāk nāca L. Feijerbahs, K. Markss un B. Rasels. Pret baznīcu cīnījās arī norvēģu dižie rakstnieki. Iecietību pret citām rasēm un reliģijām postulēja jau romantisma dzejnieks Henriks Vergelanns (Henrik Wergeland, 1808-1845). Bet Henriks Ibsens (Henrik Ibsen, 1828-1906), piemēram, 1879. gadā savā vēstulē mākslas vēsturniekam L. Dītriksonam rakstīja: „Mums vispirmajā kārtā vajag ar visām saknēm izraut un izdeldēt drūmo viduslaiku mūku pārliecību, kas sašaurina skatījumu un notrulina prātu.” Arī Bjērnstjerne Bjērnsons (Bjørnstjerne Bjørnson, 1832-1910) un Aleksandrs Hjellanns (Alexander Kielland, 1849-1906) bija ateisti, kas savos darbos kritizēja baznīcas liekulību, dogmas un hegemoniju. Starpkaru laikā liels cīnītājs bija dzejnieks Ārnulfs Ēverlanns (Arnulf Øverland, 1889-1968), kas gan rakstos, gan runās kritizēja baznīcu kā prātu aptumšotāju un apspiedēju. 1933. gadā viņu iesūdzēja tiesā par reliģijas zaimošanu, jo viņš vienā lekcijā dievgaldu bija nodēvējis par „riebīgo kanibālu maģiju”, taču viņu vēlāk attaisnoja.

Ūvdāles stāvkoku bazīca celta 12.gs., laikā, kad sākās kristietības dominance Norvēgijā. foto: Snorre Karkonens-Svensons

Kam tic neticīgie?

Kāpēc piedzimstam? Kāda ir dzīves jēga? Kas bija pirms lielā sprādziena? Kāpēc pastāv ļaunums? No šādiem jautājumiem mūža laikā ir grūti izvairīties. Reliģija pasniedz atbildes kā skaistu garnējumu uz paplātes, savukārt humānētiķi nesteidz nākt klajā ar gataviem atrisinājumiem. Kamēr reliģija sniedz atbildes, kuras bieži vien nedrīkst pat apstrīdēt, humānētiķiem galvenais ir jautājumus vispār uzdot. Jo tā cilvēkam jādzīvo – neziņā. Un ar to jāsamierinās. Lai gan mūsdienu zinātne ir atminējusi daudzas mīklas, kuru noslēpumus reiz drīkstēja šķetināt tikai garīdznieki, tomēr ir palicis vēl daudz nezināmā.

Var rasties jautājums – vai humānētika ir reliģija? Nē, nav, jo humānētiķi netic pārdabiskiem spēkiem un dievam, vai vismaz šaubās par dieva eksistenci. Humānētiķi tic dzīvei pirms nāves. No tā izriet, ka dzīvēm šaisaulē jābūt labām. Humānētikas pamatā ir iecietība, un tās centrā ir cilvēks. Mums visiem ir vajadzīga drošība un cieņa. Tā kā galvenais ir cilvēks, arī daba jāsaudzē, domājot par nākotnes paaudzēm. Svarīgas ir arī cilvēktiesības un demokrātija. Normas nav absolūtas, bet vērtējamas pēc tā, kādas ir sekas to ievērošanai vai neievērošanai. Pastāv princips, ka cilvēks pats var izlemt jautājumus, kas skar viņu pašu, taču ņemot vērā arī citu cilvēku vajadzības. Šo pamatprincipu ietvaros iespējamas variācijas, tādēļ biedru starpā ir izveidojies plašs dažādu viedokļu un priekšstatu spektrs. Piemēram, humānētiķiem var būt atšķirīgi uzskati par eitanāziju. Tāpat humānētiķu rindās atrodami gan pārliecināti ateisti, gan agnostiķi.

Protams, humānētika nav radusies kultūras vakuumā. Tā dzima Eiropā, balstīta Rietumu filozofijas tradīcijās un – varbūt paradoksāli – arī kristietībā. Protams, arī mūsos, kas tic dzīvei pirms nāves, ir daudz no kristietības. Uzaugot šajā pasaules daļā, kristīgās vērtības caurvij mentalitāti, un, būdams valodnieks, varu teikt – arī valodu. Kā norvēģu, tā latviešu valodā ik dienu lieto pulkiem izteicienu, kuru izcelsme atrodama Bībelē. Tā ir bagātinājusi mūsu valodas ar spēcīgām metaforām un trāpīgiem redzējumiem par cilvēku. Neesmu reliģiskā ziņā kristietis, bet, tā kā esmu uzaudzis Ziemeļeiropā, tad kultūras ziņā tomēr esmu. Domāju, ka man ir daudz vairāk kopīgu vērtību ar kādu vidusmēra Zviedrijas vai Igaunijas kristieti nekā ar Indijas vai Japānas neticīgo.

- Vai Nansens nonāks ellē?

Nekad neesmu ticējis Dievam. Parasti ar to sadzīvoju pavisam labi. Dažreiz, grūtos brīžos, esmu nožēlojis, ka man nav piešķirta ticības dāvana. Jo arī tā var traktēt ticību – kā dāvanu. Tā ir dāvana, kurā iesaiņotas jau gatavas atbildes, dzīves vadlīnijas un dzīves jēga, turklāt bonusā tiek apsolīta mūžīga pēcnāves dzīve. Gribu to vai nē, bet man tomēr nesanāk ticēt. Un tā tas ir bijis vienmēr. Atceros, vienā pavasara dienā ar mežu apaugušā piemājas parkā spēlējām kariņu. Man bija kādi astoņi gadi. Mans rotaļu biedrs, ar kuru slēpāmies krūmos kādā nogāzē, man pajautāja: „Vai tu tici dievam?” „Nē. Bet Jēzum gan,” es atbildēju. Pērnās lapas kraukšķēja, mums atbalstoties ar rokām uz zemes. Mans rotaļu biedrs mazliet apmulsis bilda, ka tā nevar – neticēt Dievam, bet Jēzum. Ar to biju domājis, ka ticu tam, ka ir dzīvojis Jēzus kā spilgta vēsturiska persona, ar skaistām domām un izkoptu oratora mākslu. Un pie tā arī esmu palicis. Starp citu, par Jēzu runājot – tā bija mana iesauka. Tiesa, ar nievājošu nokrāsu, jo mēdzu censties apturēt kautiņus pārējo kaimiņu bērnu starpā un lūkoju salīgt karojošās puses (nu, tajos gadījumos, kad pats nebiju iesaistīts…)

Nu, nē… Tomēr vajagot ticēt, drošības pēc

Autors jaunībā ar savām divām vecmāmiņām – vectēva pirmā un otrā sieva – Else un Līva.

Tēvs ir kristietis, bet nekad par reliģiju netikām ar viņu runājuši. Māte nav ticīga, bet ir teikusi – ja būtu, tad pareizticīgā: skaistās dziedāšanas, gaisotnes un mākslas dēļ. Ar vecomammu gan esmu gājis uz baznīcu Ziemassvētkos un arī runājis. Kalnu namiņā mēs ar vecomammu vienmēr dalījām istabu. Es gulēju gultas otrajā stāvā, viņa – pirmajā. Lieldienās un vasarās. Atceros, kā vienā vakarā, kad, katrs savā stāvā guļot, šķirstījām vecus žurnālus, viņa pajautāja, vai es neticot Dievam. Izdzirdējusi manu noliedzošo atbildi, viņa teica: „Bet, dēliņ, tev taču jātic! Citādi nonāksi ellē.” Kad pajautāju, vai viņa domā, ka viņas bērnības norvēģu dižvaronis – polāro apgabalu pētnieks, okeanogrāfs, biologs, diplomāts un humānists Fritjofs Nansens – tagad mokās elles liesmās savas neticības dēļ, viņa vairs nebija droša. Nu, nē… Tomēr vajagot ticēt, drošības pēc. Un, būdams jaunietis, kļuvu ticīgs. Es ticēju ateismam. Es kļuvu par misionāru. Viens no maniem labākajiem draugiem bija mācītāja dēls. Mūsu sarunas par reliģiju bija garas, un mans mērķis bija viņu pārliecināt un norādīt uz kristietības pretrunām un trūkumiem. Kā nelabais lasīju Bībeli. Un mācītāja dēls arī sāka šaubīties. Vēlāk gan viņš atgriezās savā bērnības ticībā, un es ar karojoša ateisma sludināšanu vairs nenodarbojos. Ja reliģija piešķir cilvēka dzīvei jēgu, kāpēc viņam to atņemt? Varbūt viss nav obligāti jāskata caur smadzeņu bioķīmijas prizmu? Piemēram, iemīlēšanās īstenībā ir vien serotonīna, dopamīna un adrenalīna izdalīšanās smadzenēs. Bet tas nav īpaši poētiski. No tā dzejas un mīlas balādes neiznāks. Un tas, kurš iemīlējies, par to arī daudz nedomā. Varbūt arī nevajag.

Humānētiķi arī Latvijā?

Vai šādu organizāciju varētu dibināt arī Latvijā? Latvijā ir daudz cilvēku, kurus es raksturotu kā humānētķus. Procentuāli to ir ne mazāk kā Norvēģijā. Bet kāds būtu šādas organizācijas mērķis? Es nedomāju, ka kaut kas līdzīgs padomju laika ateistu klubiem darbavietās. Šī organizācija nebūtu tāda, kas galvenokārt teiktu „nē” reliģijai, bet gan tāda, kas teiktu „jā”. Jā – iecietībai. Jā – ētiskai domāšanai. Jā – dabas saudzēšanai. Jā – atbildībai sabiedrības priekšā. Jā – cilvēkam.

Kad 61% Latvijas iedzīvotāju domā, ka homoseksuālisms ir amorāla parādība, bet tikai 27% to pašu aptaujāto par amorālu uzskata arī nodokļu nemaksāšanu jeb, citiem vārdiem, Latvijas slimnīcu, skolu un ceļu apzagšanu, ir skaidrs, ka baznīcas postulētajām vērtībām un padomju mentalitātes mantojumam ir nepieciešama opozīcija. Protams, ka daļa nodokļu naudas aiziet neceļos, taču pret to jācīnās tā, lai necieš ne Latvijas pensionāri, ne slimnieki, ne skolēni. Vai tik negodīgie politiķi nav vien aizbildinājums, lai ietaupītu dažus latus? Ir bezatbildīgi, pavirši balsojot, ievēlēt pēdējās maitas, un pēc tam viņus kritizēt. Radi labāku sabiedrību un iesaisties politikā pats! Dažos jautājumos jālauž baznīcas hegemonija – diskusijās par ētiku, sabiedrību un indivīdu. Jārada pretestība baznīcas naidam pret mīlu un jāatmasko baznīcas divkosība arī daudzos citos jautājumos. Šis aspekts iesākumā varbūt būtu aktuālāks šādai latviešu organizācijai nekā, piemēram, pārejas rituālu rīkošana (es teiktu, ka skaistos latviešu skolas izlaidumus šā vai tā grūti pārspēt). Tajā pašā laikā šī pati organizācija būtu baznīcas sabiedrotā, veicinot Latvijas sabiedrībā tuvākā mīlēšanu un solidaritāti ar vājāko. Tas, ka esi neticīgais, nebūt nenozīmē, ka tev nav ētiskās domāšanas vai vērtību.

Melnā burtnīca un mīla

Mana vecvecmāmiņa nomira vairākas desmitgades pirms manas piedzimšanas. Nedomāju, ka viņa sēž uz kāda mākoņa un mani vēro. Bet, kamēr pie manis glabājas šī ar smalkiem rokas vilcieniem aprakstītā melnā burtnīca, vecvecmāmiņa dzīvo manā atmiņā, līdzās vecmāmiņas nostāstiem un vecām melnbaltām fotogrāfijām. Vairākas no burtnīcas dziesmām vecvecmāmiņa pati sarakstījusi. Apakšā ir viņas vārds un uzvārds: Aasta Pedersen. Osta Pēdešena.

Jeg vil leve og dø
for min elskede mø
deg min lille skat
vi gifter os snarlig
for jeg lengter saa varlig
baade dag og nat.

Nekādas revolucionāri jaunas domas šeit nav izteiktas, jo to pašu rakstījuši, domājuši, dziedājuši un klieguši miljoniem cilvēku. Mīlestība ir veca kā pasaule, taču katra tās atnākšana spēj no jauna satricināt mazā cilvēka dzīvi. Tiesa, burtnīcā ir arī dziesmas par Jēzu un drošību, ko viņš sniedzot. Tomēr mēs ar vecvecmāmiņu un vecomammu esam vienisprātis par vismaz vienu no dzīves jēgām – dzīvot nozīmē mīlēt.

Å lære språk kan ses på som en fjelltur

Det å lære seg et annet språk er som å gå i fjellet. Fjellet er språket du skal lære. Du går innover i språket. Innover i en ny verden. Hvordan turen blir, er avhengig av hvor du starter fra og hvilken sti du tar.

Først kan du bykse opp en bratt kneik før du kanskje må gå ned igjen i et dalsøkk. Andre veier har en jevn stigning. Du kan gå deg vill, og måtte snu. Resultatene av læring har bare en statistisk sett en jevn stigning – den enkelte innlæreren har sjelden en jevn læringskurve. Når du har kommet opp på det du trodde var toppen, ser du høyere topper reise seg lenger bort.

Det er alltid fint å ha en kjentmann med på tur. En som kjenner fjellet ut og inn, en som kan fortelle hva du ser, og få deg til å legge merke til planter og dyr du ellers ikke ville oppdaget. En som kan muntre deg opp når du får gnagsår og veien er bratt. Det er den gode språklæreren. Du trenger ikke å gå i fjellet alene, noen ganger kan veien være lettere og morsommere sammen med andre. Noen ganger kan gaidbøker og kart være til hjelp for å finne den letteste veien.

Fjellvandrerne kan ha ulike personligheter. Noen er i bedre form enn andre, noen mer målbevisste. Noen går på tur for moro skyld, en annen går målrettet mot en topp. Ja, og det er flere topper man kan sikte mot– ulike sosiale og geografiske varieteter av språket. En som har besteget andre fjell før har uten tvil mange fordeler.

Hvordan turen arter seg er også avhengig av vær og vind. En av de viktigste faktorene som sier hvordan fjellturen blir, er stedet du starter fra – er det nordfra eller sørfra, fra vest eller øst. Hvor langt er det til toppen? Utgangspunktet for fjellturen er morsmålet. Den kan si noe om hvilke hindringer du må forsere underveis og hvor lang tid du vil bruke.

Det er en sammensatt prosess å lære et språk, som igjen et komplisert system. Det er mange faktorer som spiller inn og gjør at læringsløypene til andrespråksinnlærerne er så ulike. Derfor vil en fjelltur kanskje beskrive denne prosessen bedre enn det å gå opp en trapp eller stige, som har vært en vanlig metafor innenfor andrespråksforskningen. Ofte snakkes det om nivåer som startpunktet, en taus periode, begynnervarieteten, basisvarieteten og sluttnivå (Berggreen & Tenfjord, 1998: 169-184). Enkelte andrespråksforskere mener også at det er bestemte læringsløyper, det vil si at man må innom et visst stadium før man kan gå videre til neste[1]. Men også her er det individuell variasjon, et eksempel på dette er Diane Larsen-Freemans studie av fem kinesiske innlærere av engelsk som hun fulgte over en lengre periode. Selv om de hadde svært mange faktorer felles i tillegg til morsmålsbakgrunn, utviklet deres engelsk seg på ganske så forskjellige måter (Larsen-Freeman, 2006). Vespoor, de Boot og Lowie kommer fram til liknende konklusjoner for nederlandske innlærere av engelsk (De Bot et al. 2007).

Mye andrespråksundervisning er organisert etter bestemte trinn. På skolen er det klassetrinn; et år bruker elevene den ene boka, så går de videre med en annen neste år. De individuelle forskjellene mellom innlærerne kan likevel være store. Ved klassetrinn er det tidsfaktoren som bestemmer nivået, men trinn kan også deles inn etter et definert språknivå, noe språktesting ofte er knyttet opp mot. I Europa er den viktigste nivåbeskrivelsen det felles europeiske rammeverket for språk som deler inn språkkompetanse i seks nivåer, fra A1 som er nybegynnernivå, via B1 som terskelnivå til C2 som tilsvarer kompetanse på et nivå der du for eksempel kan skrive vitenskapelige avhandlinger. Selv mange morsmålsbrukere har ikke kompetansen på et så høyt nivå på mange av delferdighetene. Analyserer man tester som er avlagt på samme nivå, viser det seg at innlærerne ofte har helt ulike områder for mestring og ulike problemområder, avhengig morsmålsbakgrunn og en rekke andre faktorer.

Språklæring er komplisert, og stigemetaforen kan være misvisende. Derfor har andrespråksforskere prøvd å finne modeller som kan beskrive den på en bedre måte. De siste årene har kaos- og kompleksitetsvitenskap fra matematikken og teorier for dynamiske systemer fra biologien blitt brukt for å forklare språklæring. Andrespråksforskeren Diane Larsen-Freeman er blant dem som mener at disse naturvitenskapelige teoriene kan bidra til forståelsen og beskrivelsen andrespråkslæring (Larsen-Freeman, 1997: 141).

Gjennom store deler av historien har vitenskapsmenn vært opptatt av å forklare årsaksforhold, ofte med det for øyet å kunne prognosere framtida. Så kom 1900-tallet med kvantefysikken. Det var en strek i regninga for dem som ville forklare verden utelukkende med årsaker og virkninger. Det er ikke alle prosesser som lar seg så lett prognoseres. Et eksempel på et ganske uforutsigbart system er været – det er et stort, komplekst ikke-lineært system avhengig av atmosfærens tilstand. Værforskere får riktignok stadig bedre grep om været og vi får varslinger om været stadig lenger fram i tid. Men det er enorme mengder dataprosessering med utregninger av svært kompliserte likninger som skal til. Og helt nøyaktig lar det seg vel neppe heller gjøre. Når det blåser over en skog, kan man ikke beregne hvor mye hvert enkelt tre bremser vinden. Og slike små avvik fra det man prognoserer, kan føre til store forskjeller i resultatet.

I språklæring er det mange faktorer. Noen vil man kanskje mene er viktigere enn andre, samtidig som det i likhet med været bare skal en liten faktor til for at det kan gi store resultater i hele systemet.

En viktig faktor er språk som er et dynamisk system i seg selv. Det står ikke stille, det er i utvikling. Noen ganger legger vi merke til det; et kjent språktrekk i forandring er kj-lydens sorti fra det norske språk. Andre ganger er vi svamper som suger til oss nye fenomener i språket uten refleksjon. Vi vederfares en snikberikelse av språket, som enkelte språkrøktere kanskje vil kalle en snikforsøpling. Nye metaforiske uttrykk som kommer inn via språkkontakt, oversettelser eller ved språkkreativitet. Det er lettere å studere de kreative geniene innen malerkunsten, musikken eller vitenskapen enn språkets kreative genier. For selv om mye språkutvikling følger generelle regler og tendenser, har det vært mye kreativitet på banen. Er det ikke en genistrek å begynne grammatikalisere temporalitet, kanskje?

Studiet av språk har ofte vært statisk. Man kan si det er som å analysere film på grunnlag av stillbilder. Nå kan man jo gå de statiske språkstudiene i forsvar og si at, ja men språket forandrer seg ikke så fort, det er ikke slik at man må være lynrask på avtrekkeren for å sikre seg blinkskuddet. Sant nok, men hvorfor skal vi bruke fotoapparat på språket. La oss heller ta det opp på video! Da vil man kunne observere dynamikken bedre. Språket utvikler seg og lever i produksjonen og resepsjonen av språklige ytringer, ikke i produktene av skriving og snakking. Men – det er vanskelig å studere språk uten å studere produktene. Det som er viktig er at man ikke glemmer at produktene er bare stillbilder av en film man må forsøke å se for seg. Diane Larsen-Freeman mener at språk forandres hver gang man bruker det (Larsen-Freeman, 1997: 148). Vi skaper nytt, vi påvirkes av andres språkbruk. Det at mange med annen morsmålsbakgrunn bruker norsk, kan føre til at også norsken forandrer seg. Vi ser tilløp til det i en del ungdomsmiljøer med mange innvandrere i Oslo, der også ungdommer med norsk som morsmål snakker kebabnorsk (i alle fall i bestemte kontekster), med blant annet med en annen ordstilling enn de nåværende språknormene krever. Små forandringer kan føre til store endringer. Språket er et spill, men det er ikke monopol der reglene følger med.

Noen har brukt datamaskin som metafor for hjernen. Visse trekk er felles, men det er ikke slik menneskets psyke fungerer. Menneskehjernen er også et komplisert, ikke-lineært system. Tenk bare på Hamsuns løytnant Glahn som kaster Edvardas sko ut i vannet. Ville en datamaskin funnet på det? Statiske algoritmer kan heller ikke redegjøre for konkurrerende dialekter og språklige registre, improviserte metaforer i språket.

Andrespråkslæring kan beskrives som et komplekst, ikke-lineært system. Enda mer kaotisk enn det ”vanlige” språket. En statisk grammatikk med statiske regler passer ikke for grammatikkene til innlærere. Som jeg var inne på med fjellturen, er det mange samspillende faktorer som forklarer læringsløpet. En viktig faktor er forholdet mellom målspråket og morsmålet, for eksempel hvor komplekst språkene er grammatisk og semantisk, hvor komplekst morsmålet er i forhold til målspråket, hvor nært det er og hvor stor grad ord og strukturer fra morsmålet har overførbarhetsverdi, og i hvilken grad innlæreren er klar over denne overførbarhetsverdien. En annen viktig faktor er mengden og typen innputt. Hvor mye blir innlæreren eksponert for språket han eller hun lærer. Både frekvens i morsmålet og målspråket viser seg å ha stor betydning (ordfrekvens og paradigmefrekvens). Det sosiale aspektet ved språklæring er også veldig viktig; mengden og typen kontakt med andre brukere av språket, mengden og typen tilbakemelding om egen språkbruk. Hva slags undervisning innlæreren får kan være av avgjørende betydning. I tillegg er det mange faktorer ved innlæreren som påvirker innlæringa – alder, anlegg, motivasjon og holdning, personlighet, kognitiv stil, dominerende hjernehalvdel, læringsstrategier, oppmerksomhet, kjønn, rekke i søskenflokk, interesser og mange andre. Det er ikke en av alle disse (og flere andre jeg ikke har nevnt) som har den avgjørende betydning, det som er av betydning er det kompliserte samspillet mellom dem.

Dette samspillet mellom faktorene har mye for seg. Om andrespråksforskere i framtida kommer til å ta i bruk kjempedatamaskiner og plotte inn ulike variabler, for så å la maskinene behandle dem med store likninger som meteorologene med datasimuleringer, er heller tvilsomt. Men det at andrespråksforskere kan bli bevisste på de ulike faktorene og erkjenne det at men ved å se på en eller et par av dem ikke får det fulle bildet og kan gi de beste forklaringene, er mer realistisk. Blant andrespråksforskerne er det noen som forsker på forskjellene på fjellturen med dens hindringer og snarveier når man har ulike startsteder, andre ser på fjellvandreren selv, noen ser på hvilken betydning kjentmannen og reisefølget kan ha, andre ser på kart og bøker om fjellet, mens andre igjen ser på de klimatiske forholdene. Aspektene ved andrespråksforskning er mange. Det å være klar over kompleksiteten og de ulike aspektene, bidrar til større innsikt, og holder oss i tøylene når vi vil komme med lettvinte løsninger.

[1] F.eks. Pienemann sine studier, Berggreen og Tenfjord, s. 184-195.

- Gogli, sa jeg matglad og smilte. ”Gogli” var et av mine første ord. Siden har det blitt flere. Nei, det har ikke noe med en viss søkemotor å gjøre. Jeg ble nemlig født på slutten av 1970-tallet. Gogli var mitt ord for egg, og jeg var med min norske far og finske mor på ferietur i Danmark. Finsk mor, ja, men jeg tar hånden til kragen og ser bort når folk spør meg om hvor godt jeg snakker finsk. Morsmålet er ikke min mors mål. Men finsk lød rundt meg som barn, og jeg ble tidlig var det at folk snakker ulike språk. Kanskje det var det som gjorde meg språkinteressert.

Jeg er 10 år og samler på tynne, taggede papirlapper som bragte verden inn i guttehender. Og språk. Det var spennende bilder på frimerkene, men også teksten på dem kildret. Så morsomme bokstaver, så rare alfabeter, så mange spørsmål. Hvorfor står det ”Helvetia” på sveitsiske frimerker? Og hvorfra kommer egentlig frimerkene der det står skrevet ”Nippon”?

Jeg er 11 år og kneler på gulvet i kjelleren. Dette året bor vi i Danmark. Rundt meg har jeg ordbøker og parlører. Jeg konstruerer språk. Et europeisk fellesspråk på grunnlag av en bunke ordbøker og gulnede parlører. Danmarksåret var også året jeg ante forbindelsen mellom språk og identitet. På skolen var jeg sær og nektet plent å snakke dansk. Alle forsto hva jeg sa, men hvorfor kunne jeg ikke bare snakke som dem? Jeg hadde prinsipper. Jeg skulle snakke norsk.. Lillebroren min tidde to uker i barnehagen. Så bablet han pæredansk. Han har alltid brilliert med høyere sosial intelligens.

Jeg er 12 år og går i sjette klasse. Grammatikk står på pensum, det latinske verbsystem applisert på norsk. Kondisjonalis. Første og andre. Dete liker jeg. De andre syns det er et ork. Tre år seinere deler en klassekammerat roser på skoleavslutningen, og sier noen utvalgte ord til hver lærer. Så får hun øye på norskfrøken fra barneskolen som også har kommet, og har heldigvis en ekstra rose. Men hun har ingen velvalgte ord på lager. Rosen blir akkompagnert av setningen: Ja, vi har nå i alle fall lært grammatikk, og en beklemt humring spres i festsalen. Ja, jeg lærte grammatikk, til frøken Grete sier jeg takk. I dag er det mitt levebrød.

Jeg er 13 år og synger i kor. Underlige språk leker med tunga – messer på latin, opera på fransk, madrigaler på italiensk, Strauss på tysk, Händel på engelsk. Og et dikt på latvisk. Den gang visste jeg ikke at jeg en gang skulle forstå hva jeg sang dengang, og at jeg skulle bli kjent med dikteren.

Jeg er 14 år og skriver dikt. Jeg er skriveglad. Jeg skriver og speiler meg selv i språket. På skolen har vi tysk, og har den festligste tysklærer. Hun får oss til å lære kasus med fryd. Tysk i siste time på fredag er alltid en höjdare med konkurranser der premiene er ting og tang man kan finne i en tyskadjunkts dameveske.

Jeg er 15 år og er med i skoleavisa. Vi unge skoleavisjournalister skriver kritisk og tester ut om mindreårige kan kjøpe tobakk i kioskene rundt skolen. Jeg lager portrettintervju med rektor.

Jeg er 16 år og sitter på bussen til et nytt språk. Jeg skal på intensivkurs i esperanto med en argentiner som farter verden rundt for å undervise og for å leve livet. I samme periode har jeg russisk på skolen. Nei, det var ikke noe reklametriks – esperanto er lett. I alle fall lettere enn russisk.

Esperanto ble likevel skjøvet til side av et annet språk. Latvisk. Jeg bodde et år som utvekslingselev i Latvia. Etter noen måneder beklaget jeg meg til en av de andre utvekslingsstudentene fra Norge: – Jeg forstår jo alle orda de sier, men forstår likevel ikke en døyt! Ranveig kunne på behersket trøndersk opplyse meg om at jeg måtte se til å lære meg grammatikk. Og det gjorde jeg. For et språk! For noen flotte arkaiske ord! Et språk å forelske seg i. Et språk jeg forelsket meg i.

Tilbake på videregående i Norge kom jeg i en klasse med en streng norsklærer. Fornavnet var Kari, men det hørte vi aldri noen bruke. Vi var hennes siste kull. – Du må se til å få stringens i språket, skarret hun, du kommer sikkert til å skrive. Gjemte det seg en oppmuntring i kritikken? For hennes farge var rød. Du vet, den billigste røde kulepennen med gjennomsiktig hylster. Sånn rød. Fortsatt har jeg stilene med røde spørsmål, røde kommentarer og røde understrekninger. Ofte begynte timen med ordene –Ta frem en liten lapp. Det var den uforberedte lekseprøven. Det at lappen var liten, gjorde ikke frykten mindre. Men hun var av den typen man ble glad i selv om det skortet på det milde og det snille. Som en streng forelder hvis oppdragelsesmetode er utdatert for et århundre siden, men hvor kjærligheten skinner gjennom formaninger og tukt. Og hun var en kjempesaftgryte av fengslende beretninger og historie og litteratur, og nå og da kunne vi tappe en flaske historie fra eget liv, som den gang hun var liten pike under bombingen av Bergen eller da hun var med sin latinklasse i Vatikanet og brukte latin for å spørre om veien til graven til kardinalen som hadde grunnlagt skolen vår.

Jeg begynte å studere latvisk i Oslo, og fortsatte med baltisk filologi i Rīga i fire år. I ti år underviste jeg i norsk ved to universiteter i Latvia. Det å ta følge med mennesker inn i et nytt språk – selve fotarbeidet må de gjøre selv – er som å se barn lære å gå. Det er stort. Lærervirket avstedkom også tekst. Nå er jeg og en medforfatter nesten ferdig med en grammatikkbok i norsk for latviere.

Åra som utenlandslektor ga meg mulighet til å treffe andre skrivende mennesker. Vi fikk årlige forfatterbesøk. Jeg har spist slottslønsj med Askildsen og jazzmiddag med Lønn, drukket urtete med Ørstavik, diskutert folkedikting med Kittelsen, vandret i regnet med Hovland, vært gaid for Fløgstad og pratet om rundede, fremre vokaler i norsk og svensk med Nesbø. Men ikke alle kom. Fossum meldte avbud – og jeg som hadde tvunget et kull latviske førsteårsstudenter i norsk gjennom hver sin krimroman! Det er ikke for å skryte jeg nevner forfatterne, ingen er personlige venner og mange har nok glemt meg. Men for meg har disse møtene gitt meg inspirasjonstøt. Støt av det skrevnes magi.

For det skrevne er av og til magisk. Andre ganger tragisk. Ganske ofte tørt og kjedelig. For meg har språket har vært arbeidsredskapet som oversetter fra latvisk til norsk – domsavsigelser og dikt, næringsdokumenter og noveller, avtaler og artikler. Å oversette skjønnlitteratur er en fantastisk måte å lese på. Du leser langsomt og nyter. Det er en fantastisk jobb, men helst skal du være lottomillionær, for du får ikke mange kronene for ordene. Så det meste jeg har oversatt er av den tørre typen tekster. Jeg har hatt seine kvelder hvor den eneste trøsten for å putle meg gjennom byggterminologi er uttelling i form av en ekstra slant.

Og jeg har vært tolk. Også primærhelsetjenesten, rusforebyggende arbeid og brannevesenet har sitt språk. Tolkingen har bragt meg til tuberkolosesykehus, rettsaler og maktens korridorer. Noen ganger har jeg tolket når hadde foretrukket å være tilhører, som da Hylland Eriksen lik en ustoppelig vannspreder la ut om tid i den moderne tidsalder.

Nå er jeg tilbake i Norge. Jeg er stipendiat på Universitetet i Bergen og forsker, leser og skriver. Forskningens objekt er også knyttet til det skrevne; jeg forsøker å finne ut av hva som skjer når de med annet morsmål skriver norsk. Hva har de tar med seg fra sine morsmål, hva de legger igjen? Det er spennende.

Dette var en skisse av min vei til faget og til skrivinga. Dette var ett jeg av mange meg. Var livet en salat, har vi snakket om tomatene. Men livet er også selleri, avokado, stekte pinjekjerner, for ikke å glemme gogli, som jeg ikke fordra i salaten. Ja, det er sant – salaten har også nokså mange vanlige, kjedelige salatblader.